Ķirši sniegā

Uz tumši zilo, samtam līdzīgo ziemas debesu fona, sala izkaltētās, sīkās sniegpārslas izskatījās, kā sudraba putekļi. Tie asi grieza acīs un sapinās garajos matos. Dvaša, kā garaiņi no katliņa lēni vēlās pār viņas lūpām, kamēr acis nekustīgi vēroja laternu, kuras gaisma pieņēmās spēkā, krēslai sabiezējot starp parka retajiem kokiem.Pārslas dejoja ap gaismas avotu kā spīganas Valpurģu naktī ap sārtu. Vējam pieņemoties spēkā viņai gribējās dejot līdzi. Noaut basas kājas un par balto klajumu skriet pretī gaismai. No acs kaktiņa klusi izslīdēja asara, izvagojot aukstu upi pār nejūtīgo seju, sajaucoties ar asinslāsītēm no lūpu kaktiņiem, nedaudz pakavējoties uz zoda līnijas, klusi ieslīdēja papeļu pūkām līdzīgajā sniega kārtā.
Viņš atkal bija viņu sitis. Vēl joprojām viņa nezināja par ko. Nebija laika pat apdomāties, jo bija pagājusi tikai minūte pēc mājas sliekšņa pārkāpšanas, kad pret viņas seju sašķīda balta kaķa porcelāna figūriņa. Ironiski, bet tā bija viņa dāvana viņai pusgada jubilejā. Tas bija tik sen. Kā lupatu lellei, it kā kāds viņas vietā vērtu vaļā muti, no rīkles izskanēja viņas balss: "Piedod". Ko piedod? Kāpēc? It kā neredzami diegi vadītu viņas tukšo ķermeni, viņa pagriezās un izgāja no mājas. Viņa nezināja cik ilgi ir klīdusi un kurā pilsētas daļā tagad atradās. Viņa tikai zināja, ka gaisma, kas spīdēja caur netīro laternas stiklu, bija vienīgais, kas viņai tagad bija vajadzīgs. Vienīgais, kas sildīja, vienīgais, kas atgādināja par viņu, par to, ka reiz ir bijis arī savādāk. Ka reiz sitieni sāpēja, nevis notrulināja. Ka reiz likās, ka viss mainīsies. Ka reiz viņa beigs spēlēt teātri uz savu sāpju skatuves, kur katrs vārds tika izvilkt no rīkles ar spīlēm un kur katrs glāsts bija pielīdzināms stikla lausku ierīvēšanai ādā. Ka reiz kāds aplaudēs un viņa paceltu galvu nokāps no skatuves un cēli, virzoties starp skatītāju rindām izies pa parādes durvīm, kur viņu gaidīs pielūdzēji ar garu, asinssarkanu rožu klēpjiem un skūpstīs viņai rokas...
Kaut kur tālumā dzirdēja tramvaja riteņu klabēšanu pret metāla sliedēm. Kaut kur rēja suns un gaisā juta dūmu smaržu, kas vēja nesta nāca no tuvākajām privātmājām. Viņai sala. Viņa paspēra soli tuvāk laternai, kuras mestā gaisma nu jau veidoja nekustīgu gaismas apli ap savu pamatni, norobežojot no sevis arvien straujāk pieaugošo tumsu. Gar nekustīgo lūpu malu noritēja vēl viena smaga asinslāse un ievēlās sniegā, kā garda, nobriedusi oga. Vēl viens solis un vēl viena lāse, vēl viens solis un vēl viena lāse, vēl viens solis...Viņa piespiedās pie laternas ar muguru un lēni nošļūca līdz zemei, apķerdama savus ceļus. Apkārt neko neredzēja, bet laternas gaismas apaļajā arēnā, vēja nēsātās sniegpārslas zīmēja bezgalīgus, varavīkšņu krāsas attēlus. Gribējās pieskarties vēja nospiedumiem, bet bija bail sabojāt trauslo skaistumu, kas atdzīvojās pie katra elpas vilciena. Laternas gaisma sildīja galvas vidu un muguru kā uzticams draugs pie sāna. Aukstumu vairs nejuta. Sniegpārslas kā mazi zvārgulīši skanēja pie auss un iežūžoja. Viņa bija piekususi. Tik ļoti piekususi. Vējš pierima un starp kailo koku zariem izlīda vientuļš mēness.
"Nāc, meitiņ, pasteidzies. Mēs nokavēsim skolu." Pa šauro, apledojušo taciņu tipināja bērna soļi. Smagie zābaki traucēja brīvi pārvietoties, bet meitēns spēja ieskrieties, lai apsteigtu māti un paslidinātos pa, ar smiltīm un sāli vēl nesabojāto, taku. "Mammu, skaties, ķirsīši sniegā!" Gar pašu takas malu, pārklājušies ar ledus kārtiņu, sniegā, ik pēc pāris soļiem, rotājas apaļi, sulīgi, tumši sarkani pleķi. Māte pieliecās, lai saprastu, kas izveidojis šo pavedienu, kas gluži kā pasakā par Ansīti un Grietiņu, vedināja sekot norādēm un aicināja ielūkoties dziļāk meža biezoknī. "Nē, meitiņ, tās ir asinis." Piecus metrus tālāk, zem laternas, saritinājusies, gulēja nosalusi sieviete.

Fasādes

Mēs ar ēnu spēlējam paslēpes. Es bēgu, viņa ķer. Es slēpjos aiz stūra un metos tai strauji pretī. Tagad viņa bēg. Bēdz arī tu!

Maldos kā akla starp Ziepniekkalna daudzstāvenēm un Lielo Ķīnas mūri. Katrā logā spīd gaisma, katram logam savas rūtis, aiz katras rūts spīd savādāka gaisma un katrā aprobežotajā kvadrātmetrā kustās savādākas ēnas. Stāvu ar atvāztu galvu un spēlēju dambreti uz daudzstāvu mājas sienas. Nokauts. Dāma. Staigāju pa lauciņu no vienas malas uz otru, ik pa laikam piestājot pie karnīzēm. Melns. Balts. Bet kas ir aiz katra loga? Kas ir aiz visas fasādes? Skaists eiro remonts vai piesmacis vienistabu dzīvoklis, kurā ož pēc piedegušiem kartupeļiem un lēta alkohola? Pie mājas slejas māja, pie sienas siena, pie pakāpiena pakāpiens, bet ne tik augsts lai ielūkotos iekšā. Pat vismazākais nams šķiet kā nesasniedzams tornis, kuru apvijuši asie mežrozīšu stiebri, kuru kailos zarus pluina asais ziemas vējš. „Bēdz”, kāds klusi čukst. Bēdz, lai kāds nepamana, kā mēģini ieskatīties sveša nama iekšienē.

Kājas pinas un elpu aizsit smagais gaiss. Skābeklis dedzina plaušas un galvā griežas Jūgendstila ķēmīgās sejas. Viņas smejas par neveiklajiem centieniem saskatīt to, ko tik rūpīgi glabā biezās sienas. Tukšajās ielās atbalsojas soļi un vienojas dziesmā ar sirdspukstiem. Aizsistā elpa skalojas kaklā kā ūdens glāzē. Tu, muļķa cilvēk, domāji, ka paliksi nesodīts? Kāds klusi smejas. Domāji, esi pasakā? No pēkšņās apstāšanās iesmeldzās potītes, pirksti ķeras starp sarkano ķieģeļu spraugām un papēži attālinās no zemes. Viens pēc otra aizlūzt nags, bet jumts jau ir tuvu. Vēl tikai nedaudz un roka skar skārdu, kas auksts piespiežas saskrambātajai plaukstai. Iztaisnoju stāvu un skatam paveras daudzās fasādes ar degošajiem logiem, kas raugās pretī kā liesmainas acis. Un aiz karstajām gaismu liesmām vīd auksti tēli. Čaulas, kas sitoties no sienas pret sienu klīst pa flīzētiem laukumiem. Kāds plēš sev matus ar brokātu tapsētā istabā, kāds kliedz spogulī, noplukušā vannas istabā, kāds bez skaņas raud veroties pa sava plastikāta loga rūtīm.

„Bēdz, no tā visa”, mana ēna man klusi izelpo ausī. Es speru soli un lecu...

Tuk, tuk, tuk...

Viņa klusi nolaida galvu uz viņa krūtīm un klausījās - sirds sita takti kā labi ieeļļots pulkstenis. Tuk, tuk, tuk.. Skaņa atbalsojās viņas galvā kā putna spārnu vēzieni aukstā gaisā. Viņa zināja, ka šī ir pēdējā viņu nakts kopā. Nelielajā, slikti izolētajā logā sitās rudens vējš un draudīgi spēlēja ērģeles, liekot pār ādu pārskriet saltiem šermuļiem. Viņa iekrampējās viņa ķermenī vēl vairāk tā it kā viņas ķermenis spētu būt enkurs, kurš viņu noturēs te, pie viņas. Bet viņa zināja, ka nav viņas spēkos neko mainīt, ka viņš aizies un atstās tikai savas klātbūtnes smaržu. Bija pēdējā iespēja piepildīt visu atmiņu ar viņa elpu, ar silto ādu, ar pieskārieniem un rimtajiem sirdspukstiem. Tuk, tuk, tuk...
Viņš lēnām glāstīja viņas matus un tie kā smilšu pulksteņa graudiņi slīdēja starp viņa apbružātajiem pirkstiem. Tik pat netverami kā šis vistumšākās nakts mirklis, kad pirms rītausmas iestājas piķa melna tumsa. Viņš zināja, ka šonakt negulēs neviens no viņiem, baidīdamies palaist garām viens otra roku kustības, skropstu ēnu spēli uz vaigiem, ādas zaigošanu pustumsā un elpas smaržu starp kailajām betona sienām. Viņš juta kā pret viņas maigo vaigu sitas viņa sirds. Tuk, tuk, tuk... Nodevīgi mierīgās vibrācijas mānīgi slāpēja sirdssāpes, kuras plēsa uz pusēm katru sirds muskuli un sāpes kā stikla šķembas dūrās visā ķermenī ar tik spēcīgu spiedienu, ka viņš nebrīnītos ieraugam asins lāses uz pelēcīgajiem palagiem. Aiz sakostiem zobiem gailēja kliedziens. Tumsa lēnām atkāpās, neglābjami atņemot laiku diviem mīlniekiem, kuriem uz jautājumu "Kas gan ir viena sekunde?" būtu tūkstoš atbilžu.
Loga rūtīs lēni ausa rīts un pie biezā stikla klusi klauvēja kāds putnēns, kas noguris cīnīties ar vēja aukām bija nolaidies uz nemīlīgās palodzes, lai sveicinātu divus neparastus cilvēkus, kuri kā sastinguši bija iekrampējušies viens otrā. Tuk, tuk, tuk... Putns kā nomaldījusies dvēsele jautāja pēc patvēruma. Dīvainās būtnes nekustējās un neatņēma sveicienu, tās kā salīmētas bija saplūdušas vienā masā ar vienu ķermeni, vienu elpu un vienu tagadni. Kā vientuļš klaidonis, putnēns ar mazām melnām acīm nomērījis celli, kas tik ļoti piesūkusies ar klusām ciešanām kā mitrumu, nolēma pamest drūmo skatu.
Pa koridoru smagi tuvojās soļi. Tuk, tuk, tuk... Kā no citas pasaules to skaņas atsitās pret sienām un ar savu disharmoniju klusajā telpā grieza bungādiņas. Viņa ielaida nagus vēl dziļāk savā pēdējo minūšu eņģelī un paslēpa acis, baidoties ieskatīties tumšajā realitātē. Viņš sakustējās, maigi noņēma viņas rokas no saviem pleciem, kuras tajos bija atstājušas dziļas iedobes, kurās sārtojās sīki asinsvadu plīsumi. Viņš nevērīgi uzvilka bikses, kreklu un apāva kurpes. Viņa nebija pakustējusies, baidoties aizbaidīt pēdējās sekundes un viņa nemirkšķināja, lai pāris nepielūdzami mirkļi nelaupītu viņas atmiņai mīļotā seju.
Aiz durvīm kāds stāvēja un izsmejot klauvēja. Tuk, tuk, tuk... Slēdzenē skrapstēja atslēga un pārpludinot mazo krēslas oāzi ar rūgtu dienaslampu gaismu, kamerā iegāja cietumsargs. "Nāvessodam viss sagatavots.", noskaldīja melnīgsnējais sargs nekaunīgi nopētot puskailo, salauzto dvēseli un raupjās kušetes. Kamēr sargs nebija pabeidzis savu dienišķo procedūru apskatot kameru, meklējot paslēptus pašnāvībai paredzētus materiālus, viņš nometās pie viņas ceļos un klusi pieglaudās viņas krūtīm pēdējo reizi. Viņa noskūpstīja viņa matus un divas lielas, mēmas asaras ieripoja viņa pakausī. Pēc pāris minūtēm, viss bija kluss. Viņa kā mēnessērdzīga apģērbās un vērās caur netīro, restoto logu un klausījās savos sirdspukstos, kuri savā aizžņaugtajā balsī šķita izdziestam. Kaut kur tālumā, caur augstajām sienām slāpēti atskanēja trīs šāvieni. Tuk, tuk, tuk...

Pai!

Cik nu reklāma, cik vienkārši vēlme parādīt fantastisku meiteni ar zelta sirdi un čaklām rokām. Aija ņemoties pa mājām ar savu mazo princesi, nolēma realizēt pavisam vienkāršu bet skaistu ideju: mīksto rotaļļietu šūšanu. Tā tapa arī blodziņš: http://paiplush.blogspot.com Noteikti ieskaties, lai kaut vai saņemtu savu dienas pozitīvisma devu! :)

Tu nevari aizbēgt

Viņš sēdēja nometies uz ceļiem, pārliecies pār viņas trauslo ķermeni un stiepa no visa spēka... Viņš dzirdēja kā plīst dzīslas un asinsvadi. Sirds muskulis nodrebēja pēdējās konvulsijās un smagi iegūla viņa abās plaukstās. Pa saplēstā krekla piedurknēm tērcītēm lija arteriālās asinis un ritmiskās elsās putekļaino vaigu vagoja smagas asaru lāses.
Viņš taču brīdināja, ka nelaidīs viņu vaļā, ka neļaus atņemt sirdi, kas piederēja tikai viņam. Pirms pieciem gadiem viņa bija zvērējusi, ka viņas sirds pieder tikai vienam cilvēkam uz pasaules... Tikai viņam. Kāpēc viņa neticēja? Kāpēc viņa savā baltajā linu kleitā skrēja pa dubļaino ceļu, kāpēc viņas sejā savas melnās ķetnas bija ielaidušas bailes, kāpēc viņa neklausījās, kad pat debesis sadzirdēja kliedzienu "Stāt!"? Viņš viņu mīlēja, loloja, kopa un nēsāja uz rokām kopš mirkļa, kad viņu atrada bezsamaņā autoavārijas vietā. Viņš bija pacēlis viņu no slidenā asfalta un aiznesis uz savu necilo meža namu. Viņš lēnām bija izlasījis stiklus no viņas brūcēm, apmazgājis un notinis rētaino miesu ar saplēstu palagu, apvilcis savas nelaiķa mātes tīrās drēbes un noguldījis pie uguns uz sava vienīgā matrača. Viņš atcerējās, ka tumšie, sapinošies mati kā meža vīnogas meta lokus uz puķainās spilvendrānas, kā viņas acis pēc nedēļu ilga klusuma atvērās un runāja ar viņu. Viņa skatījās ar kristāldzidru, zilu skatienu un ielūkojās viņa dvēselē līdz vistālākajiem dziļumiem. Viņas acis kā prizma lēja varavīksni uz viņa būtības izkaltušajiem stādiem. Viņas lūpas klusēja un kājas neklausīja. Viņas pirkstus viņš vingrināja katru dienu, liekot ar pirkstu galiem iztaustīt katru viņa sejas poru, lai viņa iegravētu uz mūžiem šo tēlu savā zemapziņā. Viņa to vēlējās. Viņa aizvērtām acīm, trīsošām skropstām aiz baudas sarāvās pie katra pieskāriena, kas slīdēja pār nedaudz ataugušajiem rugājiem, asajiem vaigu kauliem un plāno degunu.Viņš redzēja kā kaist viņas vaigi, katru reizi, kad viņš viņu apmazgāja ar remdenu ūdeni un locīja viņas ceļus, lai tajos atgrieztos agrākā lokanība. Viņš juta cik kaislīgi viņa iekrampējās viņa plecā, kad pēc 3 gadu ilgas kopšanas viņa spēra pirmos soļus. Viņa klusēja, bet viņš juta, ka viņa kā svētā izstaroja savu mīlestību pret šo nabagu, izstumto, sabiedrības spitālīgo... Viņa kā dieviete sniedza patvērumu savā mīlestība cilvēkam, kuram nebija nekās, kurš visu jau sen bija zaudējis un bija peldējis pa dzīvi kā vētrā nēsāts burinieks ar saplēstām burām.
Dienā, kad viņa pati, bez atbalsta sāka staigāt, viņš raudāja. Raudāja no prieka un laimes, redzot kā trauslie kāju pirksti uzmanīgi meklē atbalstu uz krāsotās dēļ grīdas un kā viņas krūtis cilājas no pacilātības. Viņa skatījās uz viņu ar stirnas acīm un viņš atcerējās, ka piecus gadus atpakaļ auto lukturiem spīdot tumsas bezdibenī viņš nesa viņas ļengano ķermeni uz savu patvērumu. Bija pagājuši 5 gadi un aiz loga tik pat nedrošus pirmos soļus spēra pavasaris.
Ar katru dinu viņas kājas kļuva spēcīgākas un viņa spēja nostaigāt pa istabu daudzus apļus, turot pie vidukļa viņš pat atļāva viņai iziet ārā. Bet tiklīdz viņa gribēja no lieveņa spert kāju uz zemes, viņš viņu pacēla rokās, lai viņa nesaduras, lai viņu nesakož knišļi, lai viņai nav jāpārpūlas, lai viņai nekas nenotiktu, nekad. Viņas galva smagi uzgūla uz viņa krūtīm, tieši virs sirds. Viņš bija jautājis - "Vai dzirdi kā pukst? Tā pieder tev. Vai tava arī pieder man?" Atmetusi galvu viņa ar teraudzilajām acīm ieurbās viņā. Pār skropstas malu noritēja viena piekrišanas pilna asara. Viņš no prieka gavilēja.
Vēlā jūlija pēcpusdienā viņš bija aizsnaudies pie rakstāmgalda, pildot savu burtnīcu, kad kāda iekšēja trauksme lika viņam celties. Istaba bija tukša. Viņas nebija. Tālumā pie apvāršņa plīvoja maza, balta liesmiņa, kas devās tieši pretim negaisa mākonim. Viņa skrēja. Kāpēc viņa skrēja? Lieliem lēcieniem viņš tuvojās būtnei, kas neveikli mētājot kājas un pinoties pārziedējušo gundegu kātos, virzījās uz tālumā redzamo ceļu. "Stāt!". Viņa neklausīja.
Viss notika ātri. Viņa mežonīgajam spēkam nebija šķēršļu un nekas viņu nespētu apturēt ceļā uz viņa mīlestību. Negaisa mākonis virs viņu galvām izvirda savas dusmas. "Tava sirds pieder man," klusi nočukstot un noslēpjot asiņaino miesas gabalu azotē, viņš devās pretī ceļam, pa kuru tālumā, caur baltu lietus sienu redzot, manīja traucamies mašīnas.