Zane


Dažreiz dzīvē pienāk tādi brīži, kad redzi sevi no malas un tu nevari saprast vai tev patīk tas ko tu redzi. Tā ir kā panikas lēkme, kad tu sastingsti ar puspavērtu muti, tverot pēc gaisa un nespējot pakustināt ne pirkstiņa. Tas ir brīdis, kad sajūtas ir līdzīgas aprakstiem par astrālā ķermeņa ceļojumiem. Tu skaties uz sevi no malas un nevari saprast ko jūti - prieku, žēlumu varbūt pretīgumu? Un galvā sākas morālās žagas. Es tā saucu cilvēku atgremojumus, kad viņi mēģina mācīt citus dzīvot, tajā pašā laikā nespējot savest kārtība savu apkārtējo pasauli. Ne velti saka, ka psihologiem pašiem ir vislielākās problēmas jeb kā vecajā labajā teicienā: kurpnieks pats bez kurpēm... Un tā tu klusi skaiti savus sirdspukstus un tavā galvā kāds klusi žagojas. Ikh, tev jau sen vajadzēja pamest draudzeni. Ikh, tev vajag atrast darbu. Ikh, tu izskaties briesmīgi - aizej pie friziera. Ikh, vai tev neliekas, ka tavs vīrs tevi krāpj? Ikh, ko tu vispār esi sasniedzis dzīvē? Ikh, tu kļūsti ar katru dienu vecāka, bet bērnu tev nav. Un tā tu kā iemūrēts stikla bumbā skaties uz sevi un pie katras žagas atsities ar galvu pret sienu. Un vienā mirklī bumba plīst un domas kā silts piens aizlīst pār lauskām. Tu vēl nevari paelpot un gar acīm zib tava dzīve. Liekas, ka viss padarītais ir mazvērtīgs, visa dzīve ir izniekota, tu neesi neko sasniedzis, tu nedzīvo pats sev un ka vispār tu esi tas mazais, nolāpītais piliens lielajā, nolāpītajā jūrā. Zini kas tādā brīdī ir pats galvenais? Tas, ka tev vispār ir ko atcerēties. Ka tev apkārt ir bijuši cilvēki no kuriem mācīties, kuri tev bijuši klāt grūtos brīžos un kuri ir padarījuši tevi stiprāku. Ka, lai cik drūma neliktos pašreizējā situācija, tavā dzīvē ir notikušas labas un skaistas lietas. Saulriets pie jūras, rasas lāsītes uz basām kājām, bērnības skaistākie Ziemassvētki ar smaržīgām piparkūkām, pirmais sniegpulkstenītis pie tavas mājas, tava bērna pirmais apzinātais smaids un vārds, tava dzīvesbiedra skūpsts uz degungala no paša rīta... Morālās žagas ar vieglu rokas vēzienu tik noskalotas ar skaistu atmiņu vilni un vēl skaistāku jaunu dzīves mērķu gaismu. Mēs visi mākam mācīt kā dzīvi vispareizāk nodzīvot. Arī sevi mēs mīlam mācīt. Tikai nevajag aizmirst sevi atalgot par jau apgūto. Ar tik vienkāršu lietu kā sevis mīlēšanu...


P.S. ideāls papildinājums. (via @Sidraba blog)

Zane
Kaut kur pavisam nesen, vairs neatceros kādā tieši sakarā, kārtējo reizi dzirdēju frāzi no sērijas: „Fui, tas ir tik riebīgi, pretīgi, nepieņemami, es tā nekad nedarītu un es nekad tā nevarētu.” Man par to visu ir teorija un es viņu saucu par „lesbiešu teoriju”.
Paskaidroju. Pirmkārt – tas nav attiecināms uz pilnīgi visu, bet gan vairāk uz fiziskām darbībām. Piemēram – fui, es nekad nevarētu ēst saldētas sliekas vai fui, es nekad neskūpstītos ar savu skolas direktoru vai fui, es nekad nevarētu pieskarties pūžņojošam augonim. Un te es nāku klajā ar savu teoriju, kuru balstu uz vienu piemēru. „Fui, es nekad nevarētu skūpstīties ar meiteni.” – Yeah right… Un es te nerunāju par bumu, kad klajā nāca Ketijas Perijas hīts „I kissed a girl”, bet gan par to, ka lai kā visi homofobi neteiktu, ka tas ir amorāli, nepieļaujami, utt., no sākuma ir jāiedomājas sevi tādā situācija. Lai kā arī piemēram sievietes netaisnotos, tā vai tā, kaut vai uz milisekundi viņas ir pieļāvušas domu, ka viņas ir otras sievietes apskāvienos, skūpstoties vai atļaujoties ko vairāk. Protams trešdaļai to, kuras saka, ka tas ir pretīgi, jau ir bijusi lielāka vai mazāka pieredze tādās situācijās. Un nemaz nerunājot par vīriešiem, kuri tik smieklīgi tēlo, ka tas ir pretīgi, lai gan katru otro nakti aiz aizvērtām durvīm „izsapņo” hardcore ainiņas par tēmu, kuru publiski sauc par Dieva zaimošanu. (Piemēram, zinu, ka daži bijušie klasesbiedri, nekad neaizmirsīs kādu ainu no „truth or dare” spēles un kuru atceras katru reizi, kad tieku pieminēta es vai Dita. Bet tas jau ir cits stāsts.)

Tātad, lai tik pašpārliecināti apgalvotu, ka kaut kas ir pretīgs vai visādi citādi „ārpus tavām pieļaujamības robežām”, automātiski ir pieņemams fakts, ka tu pats esi to jau izmēģinājis vai vismaz nekavējoties iedomājies kā būtu, ja būtu. Un tātad – tu neesi ne ar ko labāks par tiem, kuri to dara vai var izdarīt. Galu galā, ja tu spēj iedomāties kā kaimiņu Sašam iespraud zīmuli dibenā, tad ar kādām tiesībām tu apvaino to, kuram pieticis dūšas aiziet un to patiešām izdarīt. Mūsu domas ir daudz spēcīgāks ierocis nekā spējam aptvert. Tu trīsreiz pie sevis nodomā, kā ietu klāt Sašam, rautu nost bikses un spraustu viņam starp vaigiem smuku Stabilo, automātisko zīmuli… Otrā dienā Vaļa aiziet un to izdara un tad tu sāc kladzināt – „Fui, cik tas ir pretīgi, neiedomājami, amorāli, bla, bla, bla…”…loģika? Es tagad neaicinu visus skriet, darīt šausmu lietas, bet gan netēlot svētos. Peace and get laid tonight!
Zane



9” – Tima Bērtona un Timura Bekmambetova producētais un Šeina Akermana sarakstītā un režisētā multenīte kaut kā nu galīgi nešķiet nododama lietošanā bērniem. Abu producentu iesaistīšanās šajā projektā jau kopš pirmajiem treileriem solīja kaut ko drūmu, morāli piesātinātu un nebūt ne vienkāršu, runājošu dzīvnieku parādi. Visas animētās dvēseles parādes laikā nepamet tāda kā nolemtības sajūta. Viss darbs ir skaudrs stāstījums par dzīves kļūdām un cilvēku neizsīkstošo vēlmi tās labot, lai ko tas arī prasītu, tādējādi ražojot savu dzīvotvēlmi. Multfilma ir ar īpašu „garšu” un „pēcgaršu”, lai arī beigas ir labas un beidzas uz cerīgas nots, pēc „9” noskatīšanās nepamet doma par to, ka nākotne, tieši tāda kā attēlota šajā darbā, tāda arī būs. Un ka pie tā būs vainīgs neviens cits kā mēs paši. Par pieaugušo multeni to padara arī diez gan nesaudzīgi attēlotie līķi izmirušajās ielās un nemīkstinātas vardarbības ainas. Turklāt diez vai mazs bērns varētu aizmigt pēc tādas pasakas noskatīšanās, jo visi „9” kadri slīgst pustumsā, kurā slēpjas drauds mazajiem karotājiem pret apokalipsi. Ir jānoskatās kaut vai tāpēc, ka šo darbu radījušas izcilas personības. 9 acis no 10.


Spread” – tā kā aptuveni zināju sižetu: brunču mednieks, kurš dzīvo uz pavedināto sieviešu rēķina, līdz sastop sev līdzvērtīgu pretinieci un iemīlas, tad biju gaidījusi, ka tā būs viegla komēdija ar romantiskām beigām. Turklāt galvenajā lomā Eštons, kurš specializējies tieši filmām „for girls – only”. Bet es smagi kļūdījos. Gaisīgas komēdijas vietā man pretī mirgoja atklātas seksa ainas un vēl atklātākas ainas par to kā cilvēks nonāk līdz lūzuma punktam, lai saprastu, ka dzīvē kaut kas ir jāmaina. Jūtas pret galveno varoni Nikiju vispār ir emociju mikslis – no sākuma par viņu pasmejies, pēc tam viņš kļūst pretīgs, pēc tam atplauksti, jo redzi kā viņš iemīlas, vēl vēlāk viņu ir žēl un pašās beigās pārņem sajūta, ka tā tam bija jābūt un ka viss kas notiek, notiek uz labu. Tāda dīvaina, bet diez gan patiesa oda 21.gs. Pats stāsts ir pavājš, bet Eštons ir lielisks. :) 6 acis no 10.


The Surrogates” – Brūsija jaunākais veikums, kurā viņš izskatās sasodīti vecs un noguris. Stāsts par nākotni, cilvēku slinkumu, liekot savā vietā pa pasauli staigāt robotiem-surogātiem. Tāda vidējas kvalitātes fantastika par artificial intelligence. Nekā jauna un nekā pārsteidzoša. Viss atgādina vienu lielu The Sims spēli, tikai reālajā dzīvē, kad aiz skaistas blondīnes patiesībā slēpjas resns, sviedrains vecis. Izklaide vienam vakaram. Domāt ne par ko nevajadzēs. 4 acis no 10.

Case 39 – Nekādīgi nespēju iedomāties Renē Zelvēgeri tāda žanra filmā un vairs arī negribu – viņai labāk piestāv Bridžitas Džounsas dienasgrāmata. Trilleris, fantastika, dēmons bērna veidolā, kas galina nost cilvēkus, liekot viņiem noticēt halucinācijām jeb piepildot viņu vislielākās bailes. Kaut kur dzirdēts sižets, vai ne? Varbūt pat vairākkārt. Spiests vairāk uz baiļu izjūtu un psiholoģisko aspektu, nevis atklātiem „gaļas” skatiem, lai gan arī tādi tur ir. Ja negribi baidīties no mazām meitenītēm, tad neskaties, bet priekš Helovīna vakara vairāk derētu „Hellraiser”, nevis šī filma. Pilnīgi viduvējs fantastikas trilleris ar tādām jocīgām jeb nekādām beigām, kuras konfliktē ar visu filmu. Principā – pārāk paredzama filma, kuras visu attīstību var noteikt jau pēc pāris pirmajiem „mājieniem” or may I say – belzieniem pa galvu ar slotas kātu, par to, ka „tur kaut kas nav kārtībā”. 2 acis no 10.

Labels: 3 viedokļi | | edit post
Zane
Es nevaru klusēt, lai cik arī šī tēma būtu jau izvazāta. Meteorīts un Tele2. Un kaut kur pa vidu Latvija un visas iesaistītās valsts iestādes. Tiem, kas tankā, man šis ieraksts ar paskaidrojumu likās vislabākais.



Ja ņem no sabiedrisko attiecību viedokļa (cik nu es kā PRščiks, kurš nav pabeidzis mācības un nestrādā savā specialitātē, varu spriest), tad akcija ir izdevusies un 150%. Tele2 vārds ir izskanējis pasaulē par smiekla naudu, jo lai dabūtu maksas rakstu The Times vai CNN vai vienkārši kaut kā dabūt pieminēt sevi – ar tiem līdzekļiem, kurus atmaksās valstij par kaitējumiem, būtu krietni par īsu. No otras puses – vai Tele2 grasās ieiet Lielbritānijas vai Spānijas tirgū vai tomēr viņiem būtu svarīgāk nostabilizēt savas pozīcijas tepat „mājās”? Protams saka, ka jebkāds PR ir labs PR, bet tā tomēr ir laimes spēle ar zīmola vērtību. Jā, „Nike” var atļauties izblamēties ar to, ka lieto ķīniešu bērnu darbu, lai ražotu botas vai arī „Coca-Cola” var atļauties saindēt gandrīz 40 bērnus, kādā Beļģijas skolā un tikt no tā viegli vaļā, mēneša laikā atjaunojot zīmola vērtību un liekot cilvēkiem vēl pēc nedēļas aizmirst, ka tas vispār noticis. Bet Tele 2 un Latvija nav tik lieli un spēcīgi, lai tā spēlētos ar uguni. Lai nu viņiem veicas un viņi nezaudēs uzticību savu klientu vidū. Cits aspekts ir tas, ka cilvēku prāts pasaulē vārds „Tele2” aizies otrajā plānā un paliks tikai „Latvija” un tas, ka Latvija piemuļķojusi lielākos medijus un nostādījusi viņus muļķu lomā, liekot publicēt viltus ziņu. Un šis ir vairāk, nevis ar PR saistīts, bet tīri psiholoģisks faktors. Nevienam nepatīk, ja viņu „piečakarē”, vēl jo vairāk, ja esi ietekmīgs, liels spēlētājs komunikāciju lauciņā. Tas viss noved pie senās tēmas par ierakumu divām pusēm – žurnālistiem un sabiedrisko attiecību speciālistiem. Kad Latvijā sāka attīstīties sabiedriskās attiecības, speciālistu bija maz, lai neteiktu to, ka nebija nemaz. Tādēļ šo nišu sāka iekarot daudzi žurnālisti, kas lēnām pārgāja otrā ierakumu pusē. Lielāko nepatiku savos bijušajos kolēģos izraisīja tas fakts, ka jaunizceptie PRščiki lieliski pārzināja mediju „virtuvi” un šīs zināšanas lieliski izmantoja savā jomā, tādējādi informāciju par sevis pārstāvētajiem projektiem un firmām viegli iebīdot Latvijas lielākajos medijos. Visi protams ar laiku „izauga” un kļuva gudrāki, neuzķeroties uz labi uzrakstītā preses relīzēm vai labi sarīkotām preses konferencēm, bet neliels saspīlējums ir bijis vienmēr. Sabiedrisko attiecību speciālisti mīl žurnālistus tik ilgi kamēr viņi nāk pie viņiem uz „presenēm”, ēd maizītes, dzer kafiju un pēc tam publicē informāciju par viņiem. Žurnālisti mīl sabiedrisko attiecību speciālistus tik ilgi kamēr viņi zina, ka nāk uz „preseni”, tur būs kafija un maizītes un ka viņiem tiks pasniegta tīra informācija interesantā veidā, bez slēptiem zemtekstiem. Bet tiklīdz viena vai otra puse sāk šmaukties, atkal tiek izrakts vecais kara cirvis. Bet nevajadzētu aizmirst, ka ir ari trešais spēlētājs šajā smilšukastē – un tā ir sabiedrība. Pats ļaunākais šajā gadījumā ir tas, ka sabiedrība (vismaz uz kādu noteiktu laiku) zaudē ticību abām pusēm. Vakar, kad džeks uzrāpās Vanšu tiltā „Rīgu skatīties”, tas lieliski pierādīja to, ka cilvēki vairs netic tam ko viņiem stāsta. Pirmā reakcija – ka gan jau atkal kāda reklāmas akcija un tauta tiek muļķota. Un tagad būs vajadzīgs laiks vai arī patiešām, kādam jānolec no tā tilta, lai cilvēki par visiem 100% ticētu informācijai, kura nāk no plašsaziņu līdzekļiem. Ieguvējs no tā, protams, nav neviens.
Otra puse ir šī komunikācija ar valsts iestādēm un Iekšlietu ministrija, godīgi sakot, pamatotais sašutums par viņu resursu nelietderīgu izmantošanu. Arī viņi jūtas brutāli piekāsti un tas protams, ka jebkurā no mums izraisītu sašutumu un dusmas, jo pat 1.aprīlī, kad mūs izjoko, lai arī mēs pasmejamies, iekšā ir tā sajūta, ka esi piečakarēts. Tad iedomājies, kā justos Tu, ja tev visu nakti liktu apsargāt „meteorīta” vietu, lai pēc tam pateiktu: „Ha, ha! Tu visu nakti nostāvēji pie vienkāršas ugunskura bedres. Chill! Esi kreatīvs!”. Man laikam gribētos kādam „palabot” fizionomiju. Protams ar laiku emocijas noplaks, bet IeM un to darbinieku pašapziņa ir pamatīgi iedragāta un atcerieties, ka latvietis ir lepns un spītīgs auns. Tāpēc cerēsim, ka Mazsalacas policisti un ugunsdzēsēji šī notikuma dēļ, nākotnē lepnuma un aizspriedumu dēļ nenoignorēs, kādu patiešām nopietnu notikumu.
Tas protams no Tele2 varēja būt nostrādāts labāk, jo kāpēc tagad būtu „jāizmaksā kompensācija par nodarīto”, ja iepriekš varēja sarunāt, ka būs tā un tā, mēs jums dodam 3 štukas un atsūtiet uz notikumu vietu no katras struktūras pa pieciem cilvēkiem skata un preses dēļ. Valsts iestādes pašlaik ir naudas grūtībās un domāju, ka viņi labprāt pieņemtu šādu uzaicinājumu. Ja nepieņemtu, tad atrastu citu novadu, kas pieņemtu. Lai arī šādos pasākumos, nekad nevar panākt to, lai visas puses būtu apmierinātas, tomēr vajadzēja parūpēties, lai visi (šeit es domāju atbildīgās valsts iestādes), pieļaujamības robežās, būtu informēti un pēc tam varētu iztikt bez skaļiem paziņojumiem par valsts iestāžu atteikšanos no Tele2 pakalpojumiem. Lai gan, kas viņu zina, varbūt arī tas ir PR triks, ….jo jebkāds PR ir PR. :)
Zane


Esmu atpakaļ uz strīpas un lēnā garā mēģinu tikt galā ar darbiem. Fascinē izsaucieni: „Prieks tevi redzēt atpakaļ!”, kas lielākajā daļā gadījumi ir tulkojams kā „Mums tev tik daudz darba iekrājies!” :) Bet nav tik traki.
Cīnos ar skumjām un prieciņu vienlaicīgi, jo 22.oktobra vakarā Latviju uz vismaz gadu pameta Dita. Tagad jau viņa ir Kanādā un ņemas uz pilnu klapi un raksta foršu blodziņu. Pēdējo reizi tiekoties noturējos neraudājusi, vismaz Ditas klātbūtnē. Bet pēc tam tik skumji palika. Ne jau tāpēc, ka es viņu gribētu paturēt Latvijā mūžīgi vai tāpēc, ka skaustu vai vēl kaut kas, bet gan tāpēc, ka tas ir kārtējais piemērs tam, ka jauni, aktīvi cilvēki pamet Latviju, jo neredz šeit nekādas perspektīvas iespējas. Pašai arī ļoti gribās kādas pārmaiņas, bet tak beidzot jāpabeidz LU, kur esmu visu pamatīgi ielaidusi, jo trūkst spēka un ja godīgi – arī vēlmes kaut ko darīt šajā sakarā.


Bet jums priekš ļauna prieciņa pastāstīšu kā nolunījos Ditas dāvanas sakarā, kuru protams, ka taisīju pēdējā brīdī. Pēc ilgas domāšanas tika nolemts sagatavot kalendāru 12 mēnešiem, sākot ar novembri, ar mūsu bildēm, lai to gadu kamēr viņa ir in da Canada, Dita neaizmirstu mūsu feisus. Pirmkārt, konstatēju, ka kopbildes ar mums visām trim – mani, Ditu un Vitu ir saskaitāmas un vienas rokas pirkstiem. Precīzāk, pa visiem šiem gadiem, ja nemaldos septiņiem, ir tapušas tikai 4as tādas bildes. Njā, un mēs visas esam labākās draudzenes, right?! :) Otrkārt, izvēlējos firmu www.picturehappy.lv . tad nu sāku likt bildes, komentārus, biju jau 11 mēnešus uztaisījusi, kad mana blondā kāja nejauši izslēdz kompi. Man likās, ka man sirds apstāsies. Apmēram stundas darbs vējā. Protams, ka sataisīju visu vēlreiz, bet škrobe par savu īso kājiņu lielo izlēcienu bija neaprakstāma. Pēc attiecīgā dienu skaita, savā e-pastā saņemu apstiprinājumu, ka kalendārs izgatavots un varu braukt pakaļ. Vēl pēdējo reizi ieeju firmas mājas lapā, savā kontā, lai pārbaudītu datus un to, ka točna esmu samaksājusi. Sāku spaidīt uz vis kaut kā, līdz zem kaut kādas apakšnodaļas atradu nelielu sadaļu „mani projekti”. Nodomāju, ka jāapskatās, kas tad man par projektiem var būt. Biju apjukusi un dusmīga, kad skatam pavērās kādi 11 mani centieni veidot dizainu kalendāram ar visu to nolāpīto, gandrīz pabeigto versiju, kuru izrubīju ar kāju. Izrādās ieseivošana notiek automātiski!!! Nu kā tā var?! To sadaļu ar sarkaniem burtiem vajadzēja izcelt pirmajā lapā, nevis noslēpt kaut kur. Rrrr…